Lūdzu uzgaidiet...
Referats.lv  
  
Reģistrēties    Aizmirsi savu paroli?
 
 


Referātu jomas

 

Ekonomika un bizness
Ekonomika un bizness

Tiesības
Tiesības

Humanitāras zinātnes
Humanitāras zinātnes

Eksaktās zinātnes
Eksaktās zinātnes

Nozares un tehnoloģijas
Nozares un tehnoloģijas


Jaunie dokumenti


Kredītiestādes Latvijā 31 Lpp.


Bankas un Kredīts 12 Lpp.


Naudas un banku sistēma Centrālā Banka 10 Lpp.


Naudas un banku sistēma Centrālā Banka 10 Lpp.


Kredīts tā avoti, nodrošinājumi un formas 13 Lpp.


Veģetārisms 28 Lpp.


Loģistikas firmas SIA “xxx” mārketinga strateģijas mērķi 13 Lpp.


Loģistikas firmas SIA “Baltreiss” uzņēmejdarbības vide 14 Lpp.


Plānošana, strategija 14 Lpp.


Uzņēmējdarbības vide Latvijā 21 Lpp.

Dokuments MS Word formātā (DOC, DOCX, RTF)

ZIP arhīva apjoms:

162 Kb




Līdzīgie
dokumenti (8)



1. Eksāmena jautājumi tiesību teorijā 55 lpp.

2. Eksāmena biļetes: Tiesību teorija, tās jēdzieni, veidi un attīstība 23 lpp.

3. Pirmstiesas procesā iesaistīto mazgadīgo un nepilngadīgo personu pratināšanas taktika 64 lpp.

4. Administratīvā akta stāšanās spēkā un spēkā esamība 3 lpp.

5. Likumības jēdziens un tiesiskās kartības pamatojums Latvijas Republikā 18 lpp.

6. Starptautisko attiecību jēdziens, struktūra un politika 12 lpp.

7. Vērtspapīru tirgus kā alternatīvā kapitāla piesaistes veids 34 lpp.

8. Aktuālās tiesību metožu mācības problēmas 24 lpp.

Konspekts
 
Tiesību teorijas jēdziens, struktūra un nozīme



Dokumenta ID: 5869

Joma 1: Tiesības->Tiesību teorija un konstitucionālās tiesības

Joma 2: Tiesības->Civiltiesības

Joma 3: Humanitāras zinātnes->Politika

Līmenis: Augstskola

Autors: JANCUKS

Dokumenta moderātors: S188 (pārbaude: 10.03.2010)

Valoda: Latviešu

Apjoms: 91 Lpp.

Atsauces: Nav atsauces uz literatūtu

Pievienošanas datums: 10.03.2010

Pievienošanas laiks: 21:23


Apraksts:

Zinātnes un tiesību zin. visp. izpratne.

TZ ir zinātnes sistēmā ietilpstošā struktūra, kura pieder pie sociālām zinātnēm, ar savām specifiskām iezīmēm, bet arī ar kopējām īpašībām ar citām zinātnēm. Zinātne ir sab-skās apziņas forma (arī realitātes teorētiskais atspoguļojums), izpaužas kā vēsturiski izveidojusies sakārtotu zināšanu, kuru patiesums tiek pārbaudīts un precizēts sab-skās prakses gaitā, sistēma. Lai zināšanu sistēma varētu kļūt par zinātni, tai obligāti jābūt savam izpētīšanas objektam (ir plašāks jēdziens, jo aptver visas ārējās pasaules parādības) un priekšmetam, kā arī savam metodoloģiskajam pamatam. Visām zinātnēm piemīt noteiktas īpašības: -ir patieso zin-nu sistēma, kur svarīgākie elementi ir likumi, principi, kategorijas; -nepārtraukta jaunu zināšanu pieplūde; -katrai zinātnei ir sava speciālā valoda, kuru raksturo loģiskums un precizitāte; -sistēmas saturs, t.i. zināšanās tiek pārbaudītas ar empīriskajiem pētījumiem. Tiesību zinātnei piemīt visas nosauktās īpašības, kā arī tai ir savas iezīmes, kas saistītas ar izziņas objektu – tiesībām. Tiesību zinātne ir sab-skā zinātne, kuras izpētes priekšmets ir tiesības kā sociālo kategoriju, kā īpašu sociālo normu sistēmu un procesus, kas saistīti ar tiesību realizāciju. Jāatzīmē, ka šī definīcija ir attiecināma uz visām tiesību nozarēm, kurām, gandrīz katrai no tām ir tiesības būt dēvētām par zinātni, un attiecīgi katrai ir savi izpētes tiesību zinātnes priekšmeta modificēti varianti, kā arī katras vajadzībām pielāgotās metodes.

VTT nozīme sabiedrības tiesiskajā dzīvē.

Sabiedrības rīcību nosaka sabiedriskajā apziņā notiekošie procesi un tajā ieliktas domas. SA viena no svarīgākajām formām ir tiesiskā apziņa, kura ir apzināta katra indivīda un sab-bas kopumā esamības daļā, kas ietver to ideju, teoriju, uzskatu, pārliecību, jūtu kopumu, kas atspoguļo indivīda un sab-bas tiesisko dzīvi un ir saistīts ar cilvēka T-ām un pien-miem. TT un tās atziņas ir sabiedriskās dzīves attīstības metodoloģiskais pamats. Izzināšanas un praktiskās darbības procesā cilvēki nosprauž mērķus un tiecas pēc to sasniegšanas, bet tam ir nepieciešamas stingri noteiktās metodes jeb pareizais ceļš, veids, paņēmiens. Var teikt ka TT izstrādāta zināšanu sistēma arī kalpo par šādām metodēm cilvēku darbībā. caur TT producētām patiesām zināšanām par realitāti notiek to iedzīvināšana cilvēku apziņā un tādējādi tiek panākta indivīdu uzvedības koriģēšana tiesiskā virzienā. TT atspoguļo sabiedriskās attiecības, turklāt tā, lai parādītu kādas tās reāli pastāv, kā arī kādām tām jābūt, - to var tikai ar domāšanas un prāta palīdzību. Lai tiesības kļūtu par sabiedrības dzīvi stabilizējošu, sakārtojušu faktoru, tām jāietver savā statusā nepārejošas, ne no kā neatkarīgas vērtības. Sabiedriskajās zinātnēs, t.s. tiesību zinātnes rīcībā ir samērā maz patiesību, kas pietiekami adekvāti atspoguļotu sociālus procesus, tāpēc cilvēkam ir svarīgi izkopt spējas meklēt patiesību. Balsoties uz TT būtības, funkciju un tās attīstības likumsakarības saiknē ar citām sociālām parādībām, sabiedrība izstrādā un noformulē idejas, noteikumus, kādā veidā var un vajag pilnveidot esoš likumdošanu vai uzlabot juridisko iestāžu darbību. Būtībā TT piedāvā principus, lai stiprinātu likumību un tiesisko kārtību valstī, lai stiprinātu personas brīvības, kuras ir akceptētas starptautiskajās tiesībās.

Tiesību teorijas struktūra.

Struktūra (lat. structura) ir veselā sastāvdaļu savstarpējs izvietojums un sakarība; uzbūve, iekārtojums. Zinātniskās teorijas struktūra ir iekšējā sakarība starp zinātniskās teorijas sadaļām, kas veido šo zinātnisko teoriju, veids kādā dažādas teorijas veseluma daļas sakārtotas attiecībā cita pret citu, kādās korelatīvās saitēs tās atrodas. TT struktūru var skatīt divējādi: kā mācību kursa struktūru un kā zinātnes struktūru. Pirmais ir šaurāks jēdziens attiecībā pret otro. Attiecībā uz otro, TT sastāv no elementiem, kuru starpā (1) kodols ir ideja, kas ir galvenā doma, iecere, ar saturu nosakošo un sistēmu veidojošo funkciju. Pateicoties idejai TT struktūrā iekļaujami zinātnes likumi(2), kuri ir sakarības un attiecības, kas atbilst šādām pazīmēm: vispārīgums, būtiskums, nepieciešamība, atkārtojamība. Tad seko TT kategorijas(3), kas ir plašs jēdziens, jo atspoguļo objektīvās pasaules priekšmetu, parādību vispārējās īpašības, sakarus un attiecības; katrai zinātnei piemīt sava kategoriju sistēma. T kategoriju apgūšana jau pašā studiju sākumā ir svarīgs priekšnoteikums tiesiskās realitātes, tās likumsakarību rašanās, izmaiņu, izbeigšanās un tās sistēmiskās ietekmes procesa saprašanai. Nākošais elements ir tiesību principi(4), kas ir pamatdomas, vadošās idejas, svarīgās regulas, ko izmanto tiesības, tie juridiski nostiprina sab-skās dzīves objektīvās likumsakarības; tie caurstrāvo visas tiesības kopumā. T principi īstenošana dzīvē tiek panākta ar to konkretizāciju tiesību normās, bet atšķirībā no pēdējām, kas ir dogmatisks, sastingušais elements, T princ. paliek neizsmelts un prasa radošu interpretāciju. Principu sistēmā izšķir vispārējus, starpnozaru un nozaru. Zinātniskās izziņas metodes(5) ir (gr. methodos ceļš uz kaut ko) mērķa sasniegšanas veids, zināmā veidā nokārtota darbība, teorētiskās pētīšanas un praktiskās darbības principu un paņēmienu kopums, bez tām nav iespējams risināt ne zinātniskus, ne praktiskus uzdevumus. Juristam ir savs darba instrumentārijs, kurā ietilpst arī metode. Metodes var būt vispārīgās, kā piem., novērošana, salīdzināšana, modelēšana un speciāli jur-skās: socioloģiskā, tehniski juridiskā, normatīvi dogmatiskā. Zinātniski konstatēti fakti(6) ir pēdējais (uz šo brīdi) TT struktūras elements. Fakts (lat. factum padarītais) ir reāls, patiess atgadījums, objektīvs notikums, parādība, rezultāts.

Tradicionālās tiesības, to izmaiņas mūsdienās.

Pārsvarā, zinātnieki izdala trīs ties. sistēmas (piem., R.Davīds –romāņu-ģermāņu, anglo-sakšu un sociālistisko ties. sist.), daži divas, citi piecas. Saidovs, pamatojoties uz tiesību sistēmas vēsturi, tās struktūru izdala: romāņu-ģermāņu, skandināvu, latīņu-amerikāņu, kopējo tiesību, musulmaņu, indusu, paražu, tālo austrumu tiesību sistēmas. Atšķirībā no citām tiesību sistēmām, savas īpatnības ir tām sistēmām, kas balstās uz tradicionālo un reliģiozo regulējumu, kur tiesības netiek skatītas kā cilvēka un, jo īpaši valsts, racionālās darbības rezultāts. Tāpēc izšķir tradicionālās (veidotas uz kopējo tiesību pamata) un reliģiozās tiesību sistēmas (musulmaņu, indusu tiesības). Pie tradicionālo tiesību valstīm pieskaita Japānu, Tropiskās Āfrikas valstis u.c. dažas citas. Savukārt, citas tiesību sistēmas pamatā ir kaut kāda ticības mācība. Tomēr, var teikt, ka minētas sistēmas veido vienu tradicionālo tiesību sistēmu, kurā ietilpst: Tālo Austrumu tiesības, Islama tiesības, Indusu T, Āfrikas-Madagaskaras T. Galvenā tradicionālo tiesību attīstības tendence izpaužas likuma kā tiesību avota lomas nostiprināšanā. Šādai sistēmai ir raksturīgs tas, ka agrākās koloniālās tiesības, statūttiesības tiek savienotas kopā ar kopējām, vietējām tiesībām., Tādiem aziātu reģioniem kā Ķīna, tiesību sistēmām ir vairākās specifiskās īpašības. Piem., ķīniešu sab-bā plaši ir izplatīts konfuciānisms ar tā labā, taisnīguma ideāliem, morāles primāro lomu, pieredzējušā vadoņa, vecākā cilvēka cienīšanu, pat kultu. Šis pēdējais morālais noteikums ir zināms jau apmēram 2,5 tūkstoš gadu. Šajā tiesību sistēmā pastāv iebildums pret oficiālajām tiesībām, jo tiecas pēc cilvēcisko attiecību shematiskās, vienkāršotas un tipizētas regulēšanas, bet dzīves mainīguma dēļ nav spējīgas to izdarīt. Pārrunas ir galvenais strīdu risināšanas ceļš, līdz ar to tiesu sistēma nav ļoti labi attīstīta. Var teikt, ka tradicionālo TS ir viena no konservatīvākajām, un laikā, kad citas sistēmas ietekmējas viena no otras, aizņemas kaut kādus principus, iezīmes, šīs sistēma attīstības cēloņus meklē savā iekšienē. Tomēr, nenoliedzama loma ir starptautiskajām tiesībām, attiecīgi to normu implementēšanai, kas spiež tradicionālās tiesības tuvināties rietumu pozīcijām.

 

 


Saturs:

2. VTT jēdziens un priekšmets. 4
3. VTT nozīme sabiedrības tiesiskajā dzīvē. 4
4. Tiesību teorijas struktūra. 5
5. Teoloģiskās, patriarhālās, dabisko tiesību teoriju un psiholoģiskās teoriju raksturojums. 5
7. Mīti, paražas, rituāli, atļaujas, aizl., pien., un to regul loma. 7
8. Paražu un rakstītās tiesības; nacionālās tiesības un starpnacionālo tiesību sistēmas raksturojums, to savstarpējās attiecības. 8
9. Kontinentālās tiesību sistēmas raksturojums. 9
10. (Anglo amerikāņu) visp. TS raksturojums. 10
11. Kolektīviskās (padomju) tiesības, tās raksturojums.(PTS) 10
12. Tradicionālās tiesības, to izmaiņas mūsdienās. 11
13. Sabiedrības, valsts un tiesību savstarpējās attiecības. 11
14. Tiesības – indivīda un sabiedrības darbības koordinācija un pretrunu pārvarēšanas līdzeklis. 12
15. Svešlikumības un pašlikumības principi: vēsture, teorētiskā izpratne un praktiskā nozīme. 13
16. Indivīda, sabiedrības dzīves regulatori, regulatīvās un pašregulatīvās sistēmas. 14
17. Normatīvie regulatori, to veidi. 15
18. Tiesību normas sociālo normu sistēmā. 15
19. Tiesību jēdziens un pazīmes. Tiesību dažādas izpratnes. 16
20. Tiesību funkcijas un uzdevumi. 17
21. Tiesību struktūra. 18
22. Subjektīvās un objektīvās tiesības, to savstarpējās attiecības. 19
23. Nacionālo tiesību sistēmas, to raksturojums. 19
24. Tiesību paraža un paražu tiesība. 20
25. Tiesu precedents, tā attiecības ar citām tiesību formām. 21
26. Tiesību normatīvie akti kā tiesību forma un avoti. 22
27. Likums (kā tiesību forma un avots), tā virsvadība. 23
28. Juridiskās doktrīnas, to loma tiesiskajā dzīvē. 23
29. Normatīvie līgumi. Starpvalstu un starptautiskie līgumi. 24
30. Tiesību principa vieta un loma tiesību sistēmā. 25
31. Tiesību pamatprincipi un to saturs. 26
32. Tiesiskais nihilisms: tā raksturojums, cēloņi un pārvarēšanas ceļi. (TN) 27
33. Likumības nodrošināšanas garantijas un metodes. LR IeM loma likumības nodrošināšanā. 27
34. Tiesiskā un sabiedriskā kārtība: jēdzieni,... 28
35. Tiesiskās apziņas jēdziens un tās mijiedarbība ar citiem tiesību struktūras elementiem. 28
36. Tiesiskās apziņas struktūra, to elementu raksturojums. 29
37. Tiesiskā ideoloģija, tiesiskā ikdienas apziņa un tiesiskā psiholoģija, to mijiedarbība. 30
38. Individuālās tiesiskās apziņas jēdziens un mijiedarbība...31
39. ITA struktūra. 31
40. Individuālās tiesiskās apziņas veidošanās likumsakarības. 32
41. Tiesiski pamatota uzvedība: jēdziens, objektīvā un subjektīvā puse. 32
42. Cilvēka tiesiskās rīcības un uzvedības motivācija. 33
43. Tiesībpārkāpums: jēdziens, juridiskais sastāvs un pazīmes.(TP) 33
44. Cēloņsakarības tiesībās un vainas formas. 34
45. Juridiskās atbildības jēdziens, pazīmes un formas. 35
46. Juridiskā atbildība, vaina, sods, soda izciešana 35
47. Tiesiskā iedarbība, regulēšana un pašregulācija: jēdzieni,36
48. Tiesiskā regulēšana un tiesību jaunrade. 37
49. Tiesiskā regulēšana un tiesību piemērošana. 37
50. Juridiskā prakse. 38
51. Tiesiskās regulēšanas procesa stadijas, struktūra. 39
52. Valsts vieta un loma TRM. 40
53. Tiesību normu priekšrakstu izpildes formas. 40
54. TN jēdziens un pazīmes. 41
55. TN struktūra un saturs. 42
56. TN veidi. 43
57. Valsts un IeM piespiešanas iespējas... 43
58. Tiesību normu ķēdes (plejādes) un tiesību institūti. 44
59. TR metodes. 45
60. Tiesisko attiecību jēdziens un pamatpazīmes. TA un TN. 45
61. Tiesisko attiecību saturs, tā sastāvdaļas. 46
62. TA subjekti. Fiziskās & juridiskās personas. 47
63. Tiesisko attiecību objekti. 48
64. TA rašanās, izmaiņu un izbeigšanās nosacījumi. 48
65. Juridiskie fakti. 49
66. Faktiskais sastāvs. Konkr. T/p sast. Uzrād. 50
67. TA juridiskā kvalifikācija un tās papildpamati. 50
68. Juridiskā akta jēdziens, pamatpazīmes un veidi. 51
69. Normatīvo aktu jēdziens un sistēma. 52
70. Likumi un likumpamatotie normatīvie juridiskie akti.53
71. Normatīvā juridiskā akta darbība laikā. 53
72. Normatīvo juridisko aktu darbība telpā un pēc personu loka54
73. Normatīvo aktu kolīzijas.(NAK) 55
74. Sistematizācija tiesībās. 55
75. Juridiskās tehnikas jēdziens un veidi. Juridiskā terminoloģija. Definīcijas un klasifikācijas. 56
76. Atšķirības un kvalifikācijas. Pārstāvniecības un aizvietojumi. 57
77. Brīvprātīgā atteikšanās no tiesībām un deleģēšana. Prezumpcijas un fikcijas. 57
78. Atkāpes un apkopojumi. Noilguma termiņi un atteikumi. 58
79. Tiesību iztulkošana un piemērošana... 58
80. Iztulkošanas paņēmieni, to savstarpējās attiecības. 59
81. Juridiskā loģika.(JL) 60
82. Iztulkošanas rezultāti, to veidi. NA izskaidrošana, tās veidi. 60
83. Tiesībpiemērošanas darbības jēdziens un pamatpazīmes. 61
84. Juridiskā izziņa tiesībpiemērošanas gaitā. Patiesības princips. 62
85. Juridiskā lieta. 63
86. Tiesībpiemērošanas procesa stadijas. 63
87. Juridiskie pierādījumi, pierādīšana. 64
88. Tiesību normu izvēle un analīze. Juridiskā kvalifikācija.(JKv) 64
89. Juridiskās lietas izziņa, izmeklēšana, izskatīšana, izlemšana. 65
90. Tiesībpiemērošanas darbība izlaidumiem esot tiesībās. 66
91. Lēmuma izpilde juridiskā lietā. 67
92. Empīriskās izziņas metodes: nov., salīdz., anal., mēr.,eksper. 67
93. Empīriski teor. izziņas metodes: abstr., an. un sint., ind. un ded., mod., vēst. un loģ. izz. m. 69
94. Teorētiskās izziņas metodes: augš. no abstr. uz konk., ideal.,formal., sist. pieeja, dogm. m. 69
95. Zinātnes, t.s tiesību zinātnes, likumi. 70
96. Kolīzijas nac-jās tiesībās. (KNT) 71
97. Pārrunas un vienošanās panākšana. Konsensus. 71
98. Izskatīšana šķīrējtiesās un izlīgumi. 72
99. Strīdu atrisināšanas pārvaldes procedūras. 72
100. Domstarpību pārvarēšanas un strīdu atr. tiesu procedūras.73
101. VVT sociālo zinātņu sistēmā. 73
102. Valsts pētīšanas metodes. 74
103. Pilsoniskās sabiedrības loma sabiedrības demokratizācijā75
104. Pilsoniskās sabiedrības un valsts attiecības. 75
105. Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā 76
106. Valsts kā indivīdu kopdzīves regulācijas veids 77
107. Plurālisms valsts rašanās izpratnē. 77
108. Valsti veidojoši konstitutīvie elementi. 78
109. Valsts būtība un pazīmes. 79
110. Valsts kā sab-bas teritoriālā organizācija. 79
111. Publiskās varas būtība. 80
112. Valsts vara kā sociālās varas veids. 80
113. Absolūtā un dalītā valsts vara. 81
114. Valsts varas dalīšanas princips. 81
115. Valsts varas dalīšana LR. 82
116. Valsts vara un cilvēka tiesības. 83
117. Valsts formas jēdziens. 83
118. Valsts valdīšanas forma.(VVf) 84
119. Valsts iekārtas forma. 84
120. Valsts izpausmes (pol. režīma) forma. 85
121. Valsts varas ierobežošana. 86
122. Valsts funkciju jēdziens un klasifikācija. 86
123. Valsts funkciju īstenošanas formas. 87
124. LR IeM loma valsts funkciju īstenošanā. 87
125. Valsts birokrātija un sab-bas demokratizācija. 88
126. Tiesiskās valsts koncepcijas īpatnības. 89
127. Tiesiskās valsts (TV)uzbūves problēmas LR. 89
128. Sociālās valsts princips un prakse. 90
129. Valsts institūciju sistēmu modeļi. 90
130. Valsts un tiesību savstarpējās attiecības. 91
 

Cena 5 Ls

Pievienot grozam

Dokuments tiek piegādats uz jūsu e-pastu pēc apmaksas Online vai uz bankas kontu.
Referats.lv @ Copyrights. 2010 Portāla karte Kontakti Par saitu Referats.lv